| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| 1. | Afekts | 2 |
| 2. | Afekta veidi | 3 |
| 2.1. | Fizioloģiskais afekts | 3 |
| 2.2. | Patoloģiskais afekts | 3 |
| 2.3. | Kumulārais afekts (uzkrājamais) | 3 |
| 2.4. | Anomālais afekts | 3 |
| 3. | Afekti un psihosomatiskie stāvokļi | 4 |
| 3.1. | Dusmas | 4 |
| 3.2. | Bailes | 4 |
| 3.3. | Sēras | 4 |
| 4. | Afektu klasifikācija | 4 |
| 5. | Ārstēšanas stratēģijas izpratne | 5 |
| 6. | Afekta ekspertīze | 5 |
| Izmantotā literatūra | 6 |
Afekta veidi
Fizioloģiskais afekts
Fizioloģiskais afekts - ja cilvēkam ir vesela nervu sistēma, principā, tas var rasties jebkuram cilvēkam.
Fizioloģiskais afekts notiek bez prāta aptumsuma un bez amnēzijas. Fizioloģisko afektu nevar sadalīt uz stadijām, bet afekta kulminācija notiek pēc ilgstoša psihiskā sprieguma.
Patoloģiskais afekts
Tas ir īslaicīgs psihisks uztraukums, kurš parādās neparasti stipra naida, vai niknuma lēkmes rezultātā. Patoloģiskais afekts tiek pavadīts ar dziļu prāta aptumsumu, strauju uzbudinājumu ar automātiskām rīcībām, pēc kā seko amnēzija. Ja cilvēkam ir kaut kādi psihiskie traucējumi, tad viņiem var rasties patoloģiskais afekts.. Patoloģiskais afekts var rasties arī citu iemeslu dēļ (grūtniecība, spēku izsīkums pēc slimības, nomāktība, bezmiegs).
Patoloģiska afekta attīstību var sadalīt trijos posmos. Pirmā (sagatavotības) stadija- apziņa koncentrējas uz šauru loku traumu pārdzīvojumiem. Otrā stadija (afekta eksplozija)- dziļi apziņas traucējumi, strauja sejas krāsas maiņa, tā var nosarkt vai palikt bāla, ir pārmērīga žestikulācija un neparasta mīmika. Pēdējā stadija (izdzišana)- strauji izteikta psihiskā un fiziskā novājēšana, izsīkums. Bieži rodas dziļš miegs, pēc pamodināšanas var iestaties amnēzija.
…
Afekts (no lat. affectus–kaislība)- īslaicīga, bet ļoti spēcīga un ietekmīga emocija (pārdzīvojums), kas valda pār cilvēku un būtiski ierobežo viņa rīcībspējas. Afekti ir psiholoģisks mehānisms, ar kuru palīdzību psihiskās realitātes līmenī ārējo faktoru ietekmē mainās organisma iekšējā vide. Par afektu var kļūt dažādi emocionāli stāvokļi: bailes, prieks, dusmas un t.t. Afektu daba kaut kādā mērā ir analoga refleksu un instinktu dabai vai, var teikt, ka afekti, kopā ar sensorajām dziņām, ir instinktīvo vajadzību mehānismu realizētāji. Afektu principiālā atšķirība no refleksiem izpaužas apstāklī, ka afekti nenosaka cilvēka uzvedību tieši, bet kalpo tikai kā faktors, kas ietekmē viņa uzvedības tendences. Afektus dabaszinātnieki ir definējuši, jo to rašanās vietu var lokalizēt daudz precīzāk nekā instinktu rašanās vietu. Afektu veidošanās organiskais substrāts ir CNS, konkrēti, hipotalamiskā un limbiskā sistēma, kā arī mandeļveida kodoli.
