Jānis Sudrabkalns dzejoļu grāmatā „Pārvērtības” atklājas kā romantiskā tipa dzejnieks, kas pasauli tver divdaļībā un nesamierināmos pretstatos „šeit” – „tur”, kur pirmo pārstāv zemes dzīve, konkretizējot – karš, posts, arī ikdiena un pretrunu pilnā pilsēta, bet otro pretstatu pāri „tur” – sapnis, ilgotā, vēlamā pasaule, nākotnes valsts ar jaunu cilvēku un jauna tipa attiecībām starp cilvēkiem un tautām. Jāņa Sudrabkalna, tāpat kā citu latviešu ekspresionistu koncepcijā nojaušamas Raiņa, Romēna Rolāna, Valta Vitmena nostādnes. Dzejoļu formā J. Sudrabkalns paliek svešs ekspresionistu brīvajam pantmēram un astrofiskajam pantam, viņš kopj klasiskās formas (tercīnas, kvartas, oktāvas, sonetus) un pievēršas pat tādiem retumiem latviešu dzejā kā sonetu vainags un franču balāde. Krājumā „Pārvērtības” vēl atrodami ekspresionistiski dzejoļi („Vecās grāmatas”, „Lielo ceļotāju dusmas”, „Avanti”, „Ruso Nešatelē”, „Gājēji pār Vitmena kapu”), taču dominējoša ir liriska, smalki niansēta pārdzīvojuma dzeja. Te minama arī J. Sudrabkalna spožā mīlas lirika – elēģiskajos distihos sarakstītais cikls „Klodijai”, kā arī „Nonas”, „Puķes”.
«Pārvērtības» (1923) - otrais dzejoļu krājums atšķiras no iepriekšējā («Spārnotā Armāda») ar filozofiskāku, apcerīgāku pasaules redzējumu un vēl izkoptāku, varētu teikt - izcili izkoptu dzejas formu. Jāņa Sudrabkalna dzejas liriskais es ir estēts un intelektuālis, kurš labi pazīst Rietumeiropas, antīko mākslu un literatūru, pilsētas cilvēks («Apsniegošā pilsēta», «Viduslaiku cilvēks» , «Smaržu cilvēks pie nabagiem» ). Taču tāds pilsētnieks - un tas ir svarīgi! -, kuram nav zudusi saikne ar dabu un ir nepieciešamība pēc tās («Sienāžu vasaras balāde», «Atmiņu stabule»).…
