Latvija, tā ir mana valsts, kurā es dzīvoju. Tā ir mana un manu vecāku dzimtene, tā mēdz būt tik dažāda – valsts, savās svinīgajās dienās, piemēram, 18. novembris, drūmā, ja atceramies izsūtītos un nogalinātos Pirmajā, Otrajā, Brīvības Cīņas un citos karos. Tai ir sava vēsture, ekonomika, attiecības ar citām valstīm un noteikta politika.
Valsts pastāv, ja uz tās teritorijas ir iedzīvotāji. Tie var būt dažāda vecuma, dzimuma, ādas krāsas. Ir jomas, kuras valsts nekontrolē jeb pilsoniskā sabiedrība, tie ir reliģijas, interešu grupas, kultūra. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties Latvijas sabiedriski politiskajā dzīvē, tas ir piefiksēts Latvijas Republikas Satversmē.
Gudrie cilvēki, jau kopš civilizācijas rītausmas ir domājuši par sabiedrības sakārtošanu, to labāku formu, pārvaldīšanas veidu, izmantoja dažādas metodes, piemēram, ar tradīciju palīdzību vai teokrātiju jeb reliģiskā līdera kontroli. Jau kopš Senās Romas ir palikuši romiešu filozofa un valsts vīra Cicerona darbi: „Par valsti” un „Par likumiem”, kuros jau tobrīd bija uzsvērta pilsoņu griba, kā varas avots un tas, sabiedrības pārvaldei ir jābalstās uz likumiem. Arī sengrieķu filozofs Aristotelis ir apsvēris politikas lielo nozīmi. Virzot dažādas politiskās idejas, var iegūt kādu no 3 režīmiem: totalitāro, autoritāro vai demokrātisko.…
