Tā kā Stenders bija dzimis Latvijā un vairāk nekā 30 gadus no savas dzīves veltījis latviešu dzimtļaužu apgaismošanai un audzināšanai, manuprāt, viņam bija svarīgi lai viņš saņemtu kaut kāda veida atzinumu par darbu, ko viņš ir veicis. Tas ir tikai cilvēcīgi. Atšķirībā no citām situācijām, kur to varētu dēvēt par savtību, cilvēki apzinās, ka Vecais Stenders ir pelnījis būt latvietis. Ne velti viņš savulaik mudinājis zemniekus “samierināties ar pāridarījumu, bet tanī pašā laikā apzināties savu cilvēcisko būtību”. Uzsvaru šajā citātā jāliek uz pēdējiem vārdiem, jo arī viņš šīs zemnieku dzīves vadlīnijas, pat būdams to autors, centās ievērot. Pieņemu, ka ja Stenders nebūtu izvēlējies būt latvietis, viņa veikums tautas attīstībā netiktu tik ļoti novērtēts un cildināts kā tas tiek tagad. Par to, protams, runātu, un par to mācītu skolās, taču Stenders netiktu uztverts kā “savējais”. Kā viens no mums.
Neskatoties uz visu, Vecā Stendera ieguldījums latviešu tautas attīstībā ir neatsverams. Ir pilnīgi iespējams, ka, bez viņa, latviešu dzimtļaudis būtu kalpojuši vācu kungiem vēl krietni ilgāku laiku. Viņi pie tā pārlieku pierastu, un ar to samierinātos. Viņi nezinātu, kā rīkoties, lai atbrīvotos no šī dzimtbūšanas jūga. Stenders latviešu dzimtļaudis ievirzīja pareizajā gultnē sekmīgai nākotnei, un tāpēc ir ļoti svarīgi par viņu atcerēties arī mūsdienās. Lai gan viņa darbs, manuprāt, bija grūti lasāms, tas deva iespēju ielūkoties vēl neizpētītā latviešu literatūras nostūrī.
…
