Ārpolitisko lēmumu pieņemšanas procesi valstīs veidojas pakāpeniski, līdz ar to ļoti liela nozīme ir pieredzes uzkrāšanai, veiksmīga lēmumu pieņemšanas mehānismu izveide, kas spēj pielāgoties dažādiem apstākļiem. Tieši šajā aspektā arī visbūtiskāk atšķiras ārpolitisko lēmumu pieņemšanas postkomunistiskajās un rietumu valstīs, jo rietumu valstīs šie mehānismi pastāv jau salīdzinoši ilgu laiku, ir stabili (tie ir pārbaudīti un pielāgojušies dažādām situācijām un dažādiem jautājumiem). Postkomunistisko valstu ārpolitisko lēmumu pieņemšanas procesi lielā mērā vēl ir atkarīgi no vēsturiskās pieredzes un citiem subjektīviem apstākļiem, kas bieži vien liedz pieņemt pilnībā racionālus, neemocionālus lēmumus (tādus, kas būtu balstīti tikai uz pašreizējo situāciju, kā arī veicinātu valsts tālāko attīstību, izaugsmi un vietas saglabāšanu starptautiskajā sistēmā).
Neoreālistu skatījumā valstu ārpolitiskās izvēles nosaka racionāla izvēle, kas balstās uz mērķi sasniegt nacionālās intereses un mērķus, tādā veidā nostiprinot un palielinot arī valsts varu. …
