Par ko savā mūžā esam gan dzirdējuši, gan stāstījuši visvairāk anekdošu? Laikam par seksu! Bet kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks neapzināti baidās no seksa lielās varas pār cilvēku. Kad par to pasmejamies, tad arī nomierināmies, sak, tik nopietni tas nemaz nav...
Par dzimumaudzināšanas jautājumiem ģimenē var sākt runāt jau tad, kad bērns ir sasniedzis trīs gadu vecumu. Aptuveni šinī vecumā bērns spēj izcelt sevi apkārtējā pasaulē, viņš mācās apzināties sava ķermeņa robežas, bērnam parādās pašapziņa un lielā mērā (lai gan ne pilnībā) arī spēja nodalīties no mātes. Veiksmīgas šīs stadijas attīstības gadījumā bērns pieņem savu dzimuma lomu un ir gatavs to pilnveidot. Turpmāk bērnam pieaug vajadzība pēc patstāvības, taču cīņa par savām robežām augstāko punktu sasniedz pusaudža vecumā, kam raksturīga fizioloģiska hiperseksuālitāte. Šinī periodā notiek pilnīga nodalīšanās no vecākiem, pusaudzis ir noteicis stingras gan sava ķermeņa, gan dvēseliskās robežas.
Mūsdienās seksualitāte ir iekritusi no viena grāvja otrā, - represīvo dzimummorāli ir nomainījusi liberāla erotisma eskalācija, kā rezultātā seksualitāte tiek novesta līdz izklaidēšanās vai izpriecas līmenim.To popularizē masu mediji, televīzijas pārraides ar zemu māksliniecisko vērtību, taču zināšanas seksuālajā jomā vēl aizvien ir zemas. Psihoterapijas mērķis ir „zelta vidusceļa” ētisko principu formēšana, tādēļ autors lielu nozīmi piešķir dzimumaudzināšanai ne tikai ģimenē, bet arī skolā. Rakstā tiek sniegti praktiski padomi, kā to veikt.…
