Veidot personības struktūru nozīmē sakārtot tās īpašības pēc nozīmīguma, pakļautības, atkarīguma, izvirzot pirmajā vietā vissvarīgāko jeb valdošo, otrajā vietā mazāk svarīgo utt. Šajā pieejā pastāvīga problēma ir atrast un pamatot galveno, noteicošo īpašību, raksturot dažādu līmeņu savstarpējos sakarus un atkarības. Jebkurš priekšstats par psihes struktūru ir tikai modelis, jo psihe nav kaut kas taustāms, izmērāms, izpētāms, izjaucams pa gabaliem, lai mēs varētu paskatīties, kāda ir tās struktūra. Tas ir tikai pieņēmums, priekšstats, modelis. Psihoanalīzes pamatlicēja austrieša Freida priekšstati par psihes struktūru gadu gaitā mainījās. Mēs varam runāt par diviem psihes modeļiem. Par t. s. topogrāfisko un strukturālo modeli. Topogrāfiskais ir klasiskais piramīdas modelis. Saskaņā ar šo priekšstatu psihe tiek aplūkota kā sastāvoša no trim slāņiem: apziņa, priekšapziņa, bezapziņa. It kā mēs skatītos uz psihi no malas - šķērsgriezumā. Freids ilgu laiku turējās pie šī priekšstata, kamēr 20. gadu sākumā nonāca pie secinājuma, ka viņš nespēj izskaidrot ar piramīdas veida modeļa palīdzību visas tās parādības, ar kurām nākas sastapties savā klīniskajā praksē, strādājot ar pacientiem. Piemēram, viņš pamanīja, ka šis modelis nekādi nespēj izskaidrot neapzinātas vainas izjūtu cilvēkā. Šī un dažu citu faktu iespaidā Freids izstrādā jaunu priekšstatu, kurš tiek dēvēts par strukturālo modeli. Psihes strukturālais modelis ir pavisam atšķirīgs skatījums uz cilvēka psihi nekā topogrāfiskais modelis. Tas vairs nav skatījums no malas, bet it kā no augšas uz leju – šķērsgriezumā. Pavisam vairs neder jēdziens zemapziņa. Ir runa par psihes kodolu un tās ārējo kārtu. Saskaņā ar šo priekšstatu psihes aparātu veido trīs struktūras: Id, Ego un Superego. (sk. 1. att.)1…
