1) Darbu centrā dvēsele- tā tas noteikti ir arī šai darbā, jo tieši dvēseles pasaule ietekmē, piem., Laumas rīcību- viņa neskaitāmus gadus dzīvo kopā ar nemīlamu vīru, kaut patiesībā vēlas dzīvē pavisam ko citu, visa darba pamatā ir rādītās cilvēka dvēseles ciešanas, kas garīgi izkropļo, ko ?Lauma formulē: Ai Reini, tu man pasaki, vai pasaulē vispār pastāv godīgums un taisnība, draudzība un ... mīlestība? Viss šai darbā ir tik sarežģīts, ka rodas šaubas par dzīves pamatvērtībām.
2) Tēlu rīcības motivācija- arī šai darbā tā ir visai neizprotama, kas visspilgtāk izpaužas Olafa tēlā, kurš ir tik mazrunīgs un neizprotams, ka, piemēram, nepievērš uzmanību saviem ārlaulības bērniem no Laumas māsas Elīnes, bet pēkšņi, sēžot uz sola, uzliek Laumai galvu uz klēpja. Ir vairāki šādi piemēri, kas liecina par viņa dīvainību. Bieži tikpat neizprotamas ir Lauma un Elīne, ko autore raksturo ar īpatnējiem piemēriem iz putnu dzīves, aprakstot abu kustības, Reiņa gadījumā šāds piemērs ir vēlēšanās pieņemt svešos- Elīnes- bērnus.
3) Tā kā šai lugā viss notiek ļoti strauji- it kā pēc liela darbības ‘’sastinguma’’, tad, piemēram, runājot par Elīnes un Reiņa- izpalīdzīgā ģimenes kaimiņa- atklājas daudz un strauji mainās domas par katru no tēliem: A Jau veselus piecus gadus, Reini, kur tu biji veselus piecus gadus? Tepat taču, blakus! B Es neuzdrošinājos, laikam jau biju par gļēvu. A Tu!
…
