Etiopatoģenēze un simptomātika
Medicīniski epilepsija ir smadzeņu darbības traucējums – smadzeņu šūnu (neironu) pārmērīgs uzbudinājums bioķīmisku procesu rezultātā, kuru izlādes laikā notiek lēkmes.
Epilepsija ir centrālās nervu sistēmas slimība, kam raksturīgas krampju un bezsamaņas lēkmes. Tās rodas sakarā ar galvas smadzeņu elektriskās aktivitātes straujām, īslaicīgām izmaiņām. Tautā to bieži sauc par “krītamo kaiti”.
Ja epilepsijas cēlonis nav zināms, runā par epileptisko slimību jeb genuīno epilepsiju, bet, ja epilepsija ir kādas citas slimības simptoms — par simptomatisko.
Simptomatiskās epilepsijas cēloņi var būt ļoti dažādi:
iedzimta (hidrocefālija, asinsrites traucējumi),
traumatiska rakstura,
iekaisuma vai infekcijas izraisīta,
jaunveidojumu izraisīta,
saindēšanās gadījumos,
metabolisku procesu izraisīta (hipoglikēmija, hipokalcēmija, hiperkalēmija, aknu encefalopātijas izraisīta, urēmijas izraisīta utt.),
parazītu izraisīta.…
