Šīs nodaļas galvenais uzdevums, ko Kants pats sev uzdod, ir "estētiskā sprieduma" galveno raksturīgo īpašību noteikšana jeb tā specifiskā atšķirība no cita veida sprieduma. Lai atbildētu uz šo jautājumu, Kants pretnostatī un atšķir vienu no otra trīs laukus: "patīkamā", "skaistā" un "labā". Viņš tiecas novērst jebkuru to sajaukšanas vai līdzinātības iespēju. Pats Kants centās novest estētisko līdz pilnīgai pašpietiekamībai, nepadarot to par atkarīgu no loģiskā, bet tomēr pats arī ieved nozīmīgākos loģiskā elementus: estētiskā spriedumā viņš atzīst pretenziju uz vispārējo un nepieciešamo nozīmīgumu. Bet tie ir loģiskie simptomi.
Teorija par gaumes momentiem, ko analizē Kants šajā nodaļā, ir formālistiska. Izejas punkts ir ideja par to, ka gaumes spriedums nav izziņas spriedums, tas nav loģisks, bet estētisks, kura pamats var būt tikai "subjektīvs". Te nekas netiek atzīmēts objektā, šeit tikai subjekts jūt, kādu ietekmi viņš dabū no izpratnes par uztveramo priekšmetu.…
