20.gs. sākumā gandrīz visa Āfrika nonāca koloniālajā atkarībā. Milzīgajā kontinentā neatkarību spēja saglabāt tikai Etiopija un Libērija. Āfrikas kolonizācija bija saistīta ar miljoniem afrikāņu iznīcināšanu. Francija tiecās pakļaut ne tikai Alžīriju (1830.g.) un Tunisiju (1881.g.), bet arī - Maroku. Tur varētu labāk kontrolēt jūras ceļus Vidusjūrā. Franciju interesēja arī Rietumāfrika un ekvatoriālā Āfrika. Galamērķis bija izveidot kolonijas no Senegālas līdz Somālijai (līdz Sarkanajai jūrai). Franči arī gribēja cauri Āfrikai būvēt dzelzceļu, tikai no rietumiem uz austrumiem.
Tas satrauca Vāciju, un 1905.g. Vilhelms II paziņoja, ka neatzīst nekādas Francijas priekšrocības Marokā, aizstāv tās neatkarību un vēlas, lai arī Vācijai būtu tirdzniecības brīvība un tādas pašas tiesības Marokā kā citām lielvalstīm. Vācijas un Francijas attiecības kļuva tik saspīlētas, ka draudēja izcelties karš. …
