“Cilvēka visaugstākā brīvība ir pārtulkot sevi visskaistākajā skaņā, kādu viņš no sevis var izdabūt. Tas ir visaugstākais nolūks.”
Filmā “Imants Ziedonis. Portrets locījumos” viņa rokās laiku pa laikam pazib maska. Vai tas ir kā izaicinājums, vai brīdinājums, vai mājiens? Daudzi to nespēj saprast, vai arī nevēlas saprast, vai varbūt baidās, tāpēc bieži vien paliek apslēptas autora dziļākās un slēptākās domas par kultūras un cilvēku savstarpējo saistību.
Savā darbā centīšos izanalizēt šīs kultūras un cilvēka savstarpējās saistības, kuru rezultātā rodas kultūras cilvēka modelis, kas mainās laika un attīstības gaitā.
Savas daiļrades sākumā Imants Ziedonis ir tvēries pie atziņas, ka darbs veido cilvēku un līdz ar to pirmajos dzejoļu krājumos lasītāji sastopas ar zemes smagumu un ikdienas varonības aizstāvēšanas principiem. Tādējādi rodas garīgā un fiziskā darba pretnostatījumi. Pelēkais ikdienas darbs gūst saistību ar kādu nezināmu romantiku.
“Teicu sev: – Velti izdomu pratini,
Velti mākoņos celties tev gribas,
Redzi– ikdienas pelēkā vatenī
Tik daudz spēka un varonības.”
(“Varonību meklējot”)…
