Vides aizsardzības tiesības mūsdienu pasaulē ir viens no būtiskākajiem un visaptverošākajiem tiesību segmentiem, kas aptver gan cilvēktiesības, gan starptautiskās saistības, gan nacionālo normatīvo regulējumu, tā kā dabas resursu izsīkšana, piesārņojuma līmeņa paaugstināšanās, klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un citi globāli izaicinājumi ir radījuši neatliekamu nepieciešamību izstrādāt juridiskus mehānismus un regulas, kas nodrošina vides saglabāšanu, uzlabošanu un ilgtspējīgu izmantošanu, šie mehānismi balstās uz vairākām starptautiski atzītām tiesību normām un principiem, piemēram, ANO Vispārējo deklarāciju par cilvēktiesībām, kur ir ietverta tiesība uz tīru un veselīgu vidi, piesardzības principu, kas liek valstīm veikt preventīvas darbības, lai novērstu iespējamu vides kaitējumu pat tad, ja zinātniskās prognozes nav pilnībā drošas, principu “piesārņotājs maksā”, kas nosaka, ka radītājiem jāuzņemas finansiāla atbildība par piesārņojuma novēršanu un seku likvidēšanu, ilgtspējīgas attīstības principu, kurā tiek līdzsvarotas ekonomiskās, sociālās un vides vajadzības, un starptautiskās sadarbības principu, kas paredz valstu savstarpēju palīdzību un kopīgu atbildību globālo vides problēmu risināšanā, …
