Ikdienā, kad spontāni kaut kas jāizvēlas un arī tad, kad laiks ir kaudzēm parasti klausu savai intuīcijai un īpaši ar prātu neizvērtēju situāciju. Un pateicoties šai savai īpašībai regulāri nekļūdos. Arī šoreiz paļāvos uz savu trešo aci un paņēmu bibliotēkā Annas Auziņas dzejoļu grāmatiņu „Slēpotājibučojassniegā” .
Šīs grāmatas vizuālais noformējums uzreiz izraisīja manu interesi, uz grāmatas vāka attēlota ziema – apsniguši koki, tālumā zaros paslēpusies apsnigusi sēta. Sniegs zilgani bāls, bet debess zilgani rozā. Un pašā priekšā zemenes, koši sārtas zemenītes ar zaļām, zaļām kauslapiņām. Visas šīs lietas gan vizuāli, gan saturiski pilnīgi nesader.
Par Annu Auziņu ko uzzināt bija pavisam grūti. Grāmatās vēl nekā par viņu nav, jo viņa ir jauna māksliniece, taču internetā atradu tikai šādus faktus: 2004. gadā Pedvāles brīvdabas muzejā no 27. oktobra – 14. decembrim bijusi Annas Auziņas gleznu izstāde „Par godu vasarai”. Dzejnieces darbi atdzejoti lietuviski un izdoti grāmatiņā. Kā arī Annas Auziņas bass un arī dzeja dzirdama jaunā, pavisam nesen iznākušā diskā „Poeticus mixturalis”, kurā savu zdeju lasa 20 Latvijā plaši pazīstami dzejnieki, piemēram, O.Vācietis, I.Ziedonis, J.Elsbergs, L.Langa un, protams, arī A.Auziņa. …
