“Ar šo es noslēdzu visu savu kritisko darbu” – Kanta izteikums SK ievadā, kas norāda, ka SK jāskata tuvās attiecībās ar pārējām abām kritikām. Nepieciešamība lokalizēt SK kritiskajā struktūrā nenozīmē, ka ir acīmredzami, kā SK kā estētiskās un teoloģiskās spriestspējas analīze attiecas pret pārējām divām. Jautājumam par Trešās kritikas novietojumu Kanta transcendentālajā būvē ir divējāds raksturs:
- [pašas] Spriestspējas kritikas novietojums;
- pētījums par Spriestspējas kritikas iekšējo vienotību.
1. SK nozīme Kritiskajā filosofijā.
Priekšvārds un divi ievadi pietiekami skaidri norāda uz SK attiecībām ar pārējām kritikām. Kants apgalvo, ka SK ir “.. līdzeklis, lai savienotu divas filosofijas daļas veselumā”. Skaidrs, ka šīm divām daļām ir saistība ar dabu un brīvību, kurām TPK un PPK ir uzskaitīti apriori principi. Lai saprastu, kā SK spēj realizēt šo uzdevumu, nepieciešams analizēt abas pirmās kritikas, lai redzētu, līdz kādam līmenim fundamentālās un strukturālās problēmas paliek atvērtas, padarot SK pamatotu. Nav grūti saprast, ka estētiskā un organiskā tēmas netiek izvērstas vai arī tiek tikai pieticīgā veidā, un tādējādi var būt kritiska pētījuma subjekti.…
