Mišela Obama neslēpj, ka viņai patiešām nepatīk politika, taču atbalstīja, cik vien spēja, Baraka kandidatūru preizidenta amatam. Atkatoties uz vēlēšanu rezultātiem, autore atzīst, ka pat pēdējā brīdī bija ļoti skeptiska un pārliecināta, ka Baraks Obama neuzvarēs vēlēšanās – “viņš taču beigu beigās ir melnādains vīrietis Amerikā, nedomāju, ka viņš uzvarēs”.
Pēc kļūšanas par Pirmo Lēdiju, Mišela atceras, ka sēdēja Pārstāviju palātā, gaidot vīra pirmo uzrunu kongresam. Skatoties lejā uz sēdošiem kongresmeņiem viņu pārpildīja emocijas – “okeāns ar baltādaino un vīrišķīgo”, tieši tajā brīdī Pirmā lēdija saprata, ka viņa sāka ar cerību ieviest daudzveidību ASV politikā, taču tagad saskatīja citādu patiesību – puse no politiķiem atradās opozīcijā un viņi cīnītos pret visu, ko Baraks darīja, vienalga, cik lielu labumu tas dotu valstij. Šis, manuprāt, ļoti precīzi raksturo mūsdienu politisko situāciju daudzās pasaules valstīs. Lasot, Baraka prezidentūras sākumu no Mišelas skatapunkta, iedomājos par to, ka “politiķis” varētu būt vienīgā profesija, kur ir iespējams izvēlēties nestrādāt un nesadarboties tikai tādēļ, ka tev nepatīk tavi kolēģi.
…
