1960.gadā publicētais darbs "Patiesība un metode" (Wahrheit und Methode) ir vācu filosofa, Martina Heidergera skolnieka un filosofiskās hermeneitikas vadošā pārstāvja Hansa Georga Gadamera pazīstamākais veikums. Gadamers ir divdesmitā gadsimta hermeneitikas attīstības noteicošā figūra, ietekmes ziņā pārspēj jebkuru citu hermeneitiķi. Izglītojies neokantisma jomā, klasiskajā filoloģijā, viņu ietekmēja Heidegera filosofija. Gadamers savu pieeju izveidojies tīri dialoga veidā, balstoties uz Platonu, Aristoteli, kā arī Heidegeru, kas noraida subjektīvismu un relatīvismu, atsakās no vienkārša priekšstata par interpretatīvu metodi un balsta sapratni lingvistiski vadītā tradīcijas notikšanā. Lietojis ortodoksālāku un vienkāršāku, bet arī pieejamāku stilu kā Heidegers, Gadamera darbi koncentrēti četrās galvenajās nozarēs: filosofiskās hermeneitikas attīstība, dialogs ar filosofiju, filosofijas vēsturi (Platons, Aristotelis, Hēgelis, Heidegers), saistība ar literatūru (dzeju) un mākslu; praktiskā filosofija – politisku un ētisku jautājumu risinājums. Dialoģiskai domāšanai ir centrāla loma, viens no retajiem filosofiem, kam intervija ir būtiska filosofijas nozare.
Gadamers attīsta hermeneitiku kā esamības saprašanas un skaidrojuma, kā arī praktiska lietojuma filosofiju, atklājot patiesības problēmas specifiku garazinātnēs. …
