Arvien biežāk mūsu redzes lokā nonāk strīdīgs jautājums, vai ir atļauts cilvēkam atvieglot ciešanas palīdzot nomirt. Televīzijas ziņu raidījumos tiek pārraidīti šokējoši kadri, kuros vecas kundzītes guļ slimības gultās un tām blakus atrodas aparāts, atliek nospiest podziņu, lai lēni un nesāpīgi pienāktu gals šīs zemes mocībām. Pastāv tikai jautājums, kas to darīs – pats slimnieks, ārsts vai radinieks? Kā klasificēt šo darbību, kā žēlsirdību, slepkavību vai pašnāvību?
Kamēr notiek aktīvas diskusijas par šīs problēmas ētiskajiem aspektiem, tādās valstīs kā Urugvaja, Holande jau ir ar likumu atļāvušas eitanāziju un Beļģija, Vācija kā arī daži štati ASV gatavojas to darīt. Kristīne Pastore savā rakstā izvirza varbūtību, ka drīzumā Nīderlande, pateicoties šim likumam, var kļūt par nāves tūrisma zemi, uz kurieni dosies tie, kas vēlēsies šo procedūru veikt./ 7./
Parasti sabiedrībā eitanāzija izsauc šoku un protestu, bet kāpēc ir tādi gadījumi, kad to pielieto? Kas pamudina cilvēku izšķirties par šo soli? Veselam un veiksmīgam cilvēkam, kura ģimenē viss ir kārtībā, nav īpaši jāiedziļinās šīs problēmas būtībā, un dabīgi, ka pirmajā mirklī izdzirdot par tās pastāvēšanu, rodas sašutums un protests. Kas tad ir tā cilvēku kategorija, kas saskaras ar eitanāziju?…
