Ikvienam cilvēkam, lai tas dzīvē justos apmierināts, ir jāapzinās sevi, savas zināšanas, intereses, tieksmes, tikumus, rīcības motīvus un savu vieta sabiedrībā. Spēju to apzināties sauc par pašapziņu. Savukārt nacionālā pašapziņa izpaužas savas tautas nacionālo īpatnību sargāšanā un izkopšanā. [9] Pēc autora domām, tā sevī ietver arī mīlestību, cieņas izrādīšanu pret savu valsti (tās cīnītājiem, tradīcijām, vērtībām), kā arī zināšanas par dzimtenes pagātnes notikumiem (tās kaujām un uzvarām).
Kā jau mēs visi zinām, latvieši ne vienmēr ir bijusi brīva tauta. Ilgie apspiestības gadsimti neļāva latviešiem ieraudzīt to, ka to kultūra, domas, sajūtas ir tikpat vērtīgas kā citām Eiropas tautām, jo latvieši nemaz sevi neapzinājās par vienotu tautu. Tomēr attīstoties pasaulei, attīstījās cilvēku domāšana un rezultātā inteliģenti latvieši arvien vairāk centās uzsvērt latviešu kultūras unikalitāti, reizē ceļot arī latviešu nacionālo pašapziņu.
Tāpat kā daudzviet citur Eiropā, arī Latvijā 19. gs. vidū radās spēcīga nacionāla kustība, dēvēta par jaunlatviešu kustība vai tautas atmodu. Ap šo laiku latviešu sabiedrībā bija daudz cilvēku, kas, ieguvuši zināmu turību un izglītību, atteicās no agrāk tik pierastās pārvācošanās. …
