Krusta kari jeb feodāļu laupīšanas kari ir tautas kustība, kuras iemesls ir reliģija. Tie turpinājās gandrīz 2 gadsimtus ( 1096-1270). Par krusta kariem tos dēvēja tāpēc, ka to organizētāja bija katoļu baznīca, kas piešķīra tiem reliģisku karu raksturu, apgalvojot, ka kristietība cīnoties pret musulmanismu. Krusta karu nosaukums ir cēlies no krusta zīmes, ko tā dalībnieki uzšuva uz sava tērpa un, kas simbolizēja kristietību. Krusta kari tika organizēti pēc katoļu baznīcas iniciatīvas un to izsludinātais mērķis bija cīnīties pret „neticīgajiem” jeb musulmaņiem, kā arī atbrīvot kristiešu „svētās vietas” Palestīnā. Pavisam notika 8 Krusta kari, kuros katoļu garīdzniecība pāvesta vadībā gribēja pakļaut Bizantijas pareizticīgo baznīcu un celt katoļu baznīcas autoritāti. Krusta karu laikā Rietumeiropā nostiprinājās feodālā iekārta, pastiprinājās tautas apspiešana un nabadzība. Brīvo zemkopju praktiski vairs nebija, zemnieki kļuva par dzimtļaudīm un tika aplikti ar nodevām. Šajā laikā feodāļi gribēja palielināt savus feodālos īpašumus un tirgotāji gribēja iegūt tirdzniecības monopolu Vidusjūras austrumu daļā. …
