Izsūtīšanas mērķis bija mazināt nacionālo pretestību iekarotajos apgabalos un kolonizēt iekarotāju zemi, kurā tolaik trūka darbaspēka. Izvestos jūdus sākumā turēja nometnēs un nodarbināja Babilonijas izbūvē un kanālu apkalpē, kā arī ķēniņa muižās. Ar laiku, jo sevišķi pēc Nebukadnecara nāves, viņiem atdeva personisko brīvību. Tad ebreji izveidoja atsevišķus ciemus, kur nodarbojās ar lauksaimniecību. Liela daļa izvesto jūdu nodevās arī tirdzniecībai un kļuva par visai turīgiem ļaudīm, jo Babilonija tolaik bija viens no vissvarīgākajiem starptautiskās tirdzniecības centriem. Daži no jūdiem ieņēma izcilus amatus valsts pārvaldē un ķēniņa galmā. Babilonija tajā laikā bija skaista un bagāta zeme; ļaudis bija turīgi, viņiem nebija aizspriedumu pret ārzemniekiem. Ebrejiem tika atļauts piekopt savu reliģiju, viņi varēja sarunāties savā valodā. Par spīti postam un pazemojumiem, ko sākumā izcieta Jūdejas trimdinieki, viņu vidū sāka veidoties brīnišķīga reliģiska un politiska atjaunotne.
Ebreji labāk sāka izprast savu grēku lielumu, kam kā sods sekoja Babilonijas trimda un Jeruzalemes izpostīšana: “Jo Es esmu pagriezis savu vaigu pret šo pilsētu tai par postu un ne par svētību, tā saka Tas Kungs, tā tiks nodota Bābeles ķēniņa rokās, un tas to nodedzinās ar uguni!” (Jer 21,10). …
