Kad izlasīju dramaturga Gunāra Priedes drāmu „Zilā”, es daudz domāju. Domāju par to, kas ar mums ar notikt neizrunāta iemesla dēļ un kas pie tā būtu vainīgs, mēs pašai vai apkārtējie?
Un noskaidrot iemeslus, kāpēc tieši tā notika, nav viegli. Tu vari pie sevis prātot, tu vari ar citiem to apspriest. Bet ir cilvēki ar kuriem to labāk nedarīt, jo tiem sāp. Sāp, kad runā par lietām, kurās viņi jutās vainīgi. Bieži ir tā, ka cilvēks, kurš jūtas konkrētajā situācijā vainīgs, nemaz tāds nav. Manuprāt, nekad nevar teikt, ka tieši tu biji vienīgais vaininieks. Vai viena pati pagale deg? Nē. Tai ir nepieciešami iemesli, lai degtu. Un dzīvē tie ir citi cilvēki. Vai Jura mātes vietā, tu darītu kaut ko citu? Es uzskatu, ka nē. Tu skrietu, cik ātri vien tavas kājas spēj kustēties. Emocijas tādos brīžos ir tik lielas
