Jāņa Ezeriņa „Cilvēks mārkā”, manuprāt, ir piemērs, kādam nevajadzētu būt cilvēkam. Noveles centrālais varonis ir Juris Bunduls, viņš ir turīgs, taču skops vīrs. Dzīves nogalē viņš sāka palikt neredzīgs, viņa aklumu spēja izārstēt operācija, ka atņemtu visu viņa mūža laikā iekrāto naudu, uz to viņš nebija gatavas parakstīties. Bunduls aizbēga no slimnīcas , domādams, ka tā saglabās savu turīgumu un bagātību, taču ceļā uz mājām viņš pazaudēja vienas acs atgūto redzi, Bunduls klupdams krizdams ievēlās ūdenstilpnē un noslīka. Un tā pa burbuli viņš aizgāja ar visu savu bagātību. Jurim Bundulim dzīvē galvenais, protams, bija viņa bagātība, viņš negrasījās to nekur iztērēt, pat ne savas veselības labad. Kāda tad jēga no bagātības, ja tev viņa tikai lādē stāv, tas it tāpat kā, ja man piederētu četrstāvīga villa, bet es dzīvotu šaurā vienistabas dzīvoklī tikai, lai saglabātu savu villu neskartu un nospodrinātu.
