Ievads starpkultūru komunikācijā. Kultūras jēdziens un dažādības jēdziens

Vēsturiski vārds „kultūra” ir cēlies no latīņu vārda cultus (pagātnes divdabis no colere, – apstrādāt zemi, kopt, rūpēties, kultivēt, cienīt). Viena no plašāk pazīstamām definīcijām – kultūra ir cilvēku materiālo un garīgo vērtību kopums. Kultūra ir cilvēka, nevis dabas radīta un tā ietver arī visu to, kas attiecas uz cilvēku priekšstatiem par dzīvi, viņu uzvedību, kā arī to, kā viņi izturas cits pret citu.
Kultūras atšķirības nozīmē ne tikai to, ka mēs visi esam dažādi pēc savas tautības, reliģiskās piederības, dzimtās valodas vai citām pazīmēm, bet arī to, ka katram no mums šo pazīmju nozīmīgums un izpausme var atšķirties. Un atšķiras arī cilvēku viedokļi par to, kas tiek ietverts šajā jēdzienā.
Pastāv arī vairāki kultūras analīzes modeļi. Viens no plašāk pazīstamajiem ir aisberga kultūras modelis, kura rāmjos cilvēku kultūra arī tiek iedalīta divās daļās – kā aisbergam. Pie augšējās redzamās daļas nosacīti var pieskaitīt lietas, par kurām mēs parasti atceramies, dzirdot vārdu kultūra – māksla, valoda, teātris, balets, dziesmu svētki. Neredzams bieži vien paliek daudz lielāks pamats: tās pašas tautas vērtības, uzvedības normas, vēsture, telpas un laika uztvere utt. Šis modelis pievērš mūsu uzmanību kādai ļoti būtiskai lietai: lielākā daļa no cilvēka kultūras parasti paliek neredzama citiem, taču tieši šī zemūdens daļa ir redzamās kultūras pamats.
Otrs kultūras analīzes modelis ir Gērta Hofsteda „Kultūras dimensiju modelis”, kurā ir iekļautas piecas dimensijas:
1) varas distances indekss – cik lielā mērā cilvēki, kam organizācijā vai citā cilvēku veidojumā ir mazāk ietekmes, pieņem un uzskata par normu to, ka vara sadalīta nevienlīdzīgi starp atsevišķiem tās locekļiem;
2) individuālisms/kolektīvisms – norāda uz pakāpi, līdz kurai indivīdi ir integrēti grupās;
3) vīrišķīgums/sievišķīgums – norāda uz lomu sadali starp dzimumiem;
4) izvairīšanās no nedrošības – norāda uz to, cik lielā mērā sabiedrība ir atvērta nenoteiktām situācijām un neskaidrībai;
5) ilgtermiņa orientācija – raksturo sabiedrības laika horizontu: vai cilvēki vairāk pamato savas darbības ar pagātnes notikumiem un īstermiņa ieguvumiem vai tomēr interesējas par ilgtermiņa panākumiem.
…