Erika Ādamsona (1907–1946) noveļu krājums „Smalkās kaites” iznāca 1937. gadā, guva lielus panākumus un aizsāka latviešu literatūrā jaunu strāvu, ko kritika nosauc par „smalko kaišu” virzienu, un šo metaforu lietoja, runājot ne tikai par Ādamsona stāstiem, bet arī par visas viņa paaudzes īsprozu. “Smalkās kaites” ir Ērika Ādamsona noveļu krājums, kurā ir 14 noveles. Katrā no tām autors ir tēliem piedēvējis kādu smalku kaiti, jeb vājību pret kaut ko, apstākļu radītu sīkumainības uzliesmojumu, vai arī kādu īpaši pastiprinātu neparastu rakstura iezīmi. [5]
Smalkās kaites – tās ir mazliet skumji groteskas vājības personu raksturā, arī kompleksi, uzmācīgas idejas, dīvainības, kas Ādamsona stāstos rada visneparastākās situācijas.
Ādamsona tēlotie īpatņi sirds dziļumos ir ārkārtīgi cilvēciski un jūtas, ko viņš rāda, sastopamas ik uz soļa – kautrība, godkāre, līdzjūtība, riebums, kairinošas vēlmes. …
