Ikviens spēj saprast, ka vērtība ir viņš pats.
Vai nav dīvaini dzirdēt stāstus par cilvēkiem, kuri tup stūri, slēpjas zem lietussargiem, bēg no patiesības un divvientulības? Par cilvēkiem, kuri mīl vientulību neskatoties ne uz ko? Es piekritu faktam, ka cilvēka prāts un dvēsele nogurst un viņam nepieciešams atpūsties vienam, bet ko darīt jaunietim? Jaunietim, kuram jādzīvo skarbā pasaulē, pasaulē kur katrs cenšas būt labāks par tevi un mani. Jau bērnudārza pamanāmi daži tādi kadri, kas nievā citus par to kādi viņiem apavi vai bikses, pat brilles, tas liek justies nožēlojami, pazemotam, atstumtam, bet nevajag uzreiz tā vienkārši aiziet uz kaktu un noslēpties ēnā, katrs no mums ir apdarīts ar lietam ko labāk par viņu nepaveiks neviens, ar to ari jāizsitas.…
