Senajiem cilvēkiem tāpat interesēja t.s. mūžīgie jautājumi: “Kā veidojusies pasaule? Kas es esmu? Kas notiks tad, kad es nomiršu?” Tāpēc cilvēki tam vienmēr ir meklējuši kādu izskaidrojumu. Cilvēki meklē skaidrojumu mītos [tēlainos skaidrojumos par pasaules, cilvēku, dievu, dzīvnieku un dažādu lietu, parādību, kā arī visa dzīvā izcelšanos]. Visām tautām ir dažādi mīti par pasaules, saules, Zemes, cilvēka un dažādu dabas parādību un norišu izcelšanos. Daudzām tautām mīti par izcelšanos ir līdzīgi. Visām tautām radītā pasaule ir svēta, kas nodrošina stabilitāti – tātad drošību. Sakrālā jeb svētā pasaule ir pretstatā nesakārtotajai pasaulei.
Senajam cilvēkam bija ļoti svarīgi veikt rituālus, kas saistījās ar pasaules radīšanu. Viņš centās ik gadu atkārtot dievu darbību, kas tika veikta radot pasauli.
Senajam cilvēkam pasaule ir dzīva, izdibināma, nozīmīga. Tieši mīts ir tas, kas pasauli padara izskaidrojamu, dzīvu, izprotamu.
Cilvēks ir daļa no svētās pasaules, kam ir svēta nākotne un, vadoties pēc tās, viņš spēj izšķirt, kas ir labs un kas ir ļauns, kas ir derīgs un kas nederīgs. Senajam cilvēkam mīts bija absolūtā patiesībā un neradās nekādu šaubu par tā nozīmīgumu un īstumu, jo mūsdienu cilvēks tomēr mītu vairāk uzsver kā pasaku, apšaubāmu patiesību, kam var ticēt un arī neticēt.
Mīts bija tas, kas padarīja senā cilvēka pasauli drošu, tas deva arī atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, kā arī visumā nodrošināja senā cilvēka garīgās vajadzības. Bet ar rituāla palīdzību cilvēks varēja kaut nedaudz līdzināties dievišķajam, atkārtojot to ik gadu noteiktā laikā. Tā senais cilvēks varēja labāk iekļauties pasaules tapšanas procesā, varēja pasauli vērst labāku.
…
