16. gadsimtā valdošā situācija un pasaules izpratne noveda pie baznīcas šķelšanās. Daudziem Eiropas iedzīvotājiem viduslaiku baznīca vairs nespēja dot reliģisku mierinājumu. Pāvestu sekulārās pretenzijas, teologu sausā sholastika, vispārēja krīze viduslaiku baznīcā lika atsevišķiem garīdzniekiem meklēt citu ‘’pieeju pie Dieva’’. Reformāciju veicināja arī grāmatas, kas informēja par notikumiem visā pasaulē. Atsevišķu reģionu nacionālisms, garīdznieku un laicīgo valdnieku nesaskaņas vēl paātrināja šo procesu. Jāņem vērā ir kultūras formu un sociālo priekšnoteikumu kopums. Galvenie reformācijas organizatori bija Mārtiņš Luters, Ulrihs Cvinglijs un Žans Kalvins. Ar viņu vārdiem saistās galvenās reformācijas idejas un notikumi. Kā pretējs process reformācijai bija kontrreformācija, jeb katoliskā atjaunotne. Kā galvenais kontrreformācijas pārstāvis bija Ignacijs Lojola. Turpmākajā šā darba saturā tiks aplūkoti šie procesi un personības tuvāk.…
