Šis teiciens pieder itāļu Renesanses filozofam Nikolo Makjavellī, kurš dzīvoja laikā, kad viņa dzimtajā zemē Itālijā valdīja sadrumstalotība, bet pamazām bija jaušama nacionālās pašapziņas atmoda. Šo ideju viņš izklāsta savā darbā „Valdnieks”, kurā viņš apraksta ideālu valsts vadītāju. Kaut gan Makjavellī iestājās pret tirāniju, viņš uzskatīja, ka valsti var glābt tikai diktators, kurš atbilstošā situācijā spētu izmantot visus nepieciešamos līdzekļus.
Es ilgi pārdomāju šo izteicienu, līdz beidzot nolēmu veikt mazu pētījumu. Apjautāju citus- kā viņi domā, vai mērķis attaisno līdzekļus. Protams, manas aizdomas apstiprinājās. Atbildes pierādīja nojaušamo- sabiedrībā ir izveidojies uzskats jeb „pareizā” domāšana, ka pavisam noteikti ir gluži pretēji - mērķis nekādā gadījumā neattaisno līdzekļus. Tomēr tieši šī aizsprieduma dēļ, kas, manuprāt, ir jau kā šablons, ne viedoklis, es nolēmu šoreiz paraudzīties uz šo teicienu citādāk- nolēmu uzticēties Nikolo Makjavellī un piekrist viņa tā laika domu gājienam.…
