Tiesību normu intertemporālā piemērojamība - ir tiesību normas piemērošana laikā. Piemēram: Publiskajās tiesībās jaunā tiesību norma parasti ir piemērojama tiem apstākļiem, kas radušies pirms, bet turpinās pēc jaunās tiesību normas spēkā stāšanās (ievadītiem jeb turpinātiem apstākļiem), proti, jaunajai tiesību normai ir tūlītējs spēks.
*Juridiskajā literatūrā atzīts, ka atbilstoši tiesību normu intertemporālās piemērojamības principam no vienas puses, agrākā tiesību norma līdz ar šādas jaunas tiesību normas spēkā stāšanās brīdi zaudē spēku, pamatojoties uz principu lex posteriori derogat legi priori (ja konstatēta pretruna starp vienāda juridiska spēka normatīvajiem aktiem, spēkā ir jaunākais normatīvais akts). Taču no otras puses, tiesību normas spēka zaudēšana pati par sevi nenozīmē arī tās nepiemērojamību.
*Tiesām un ierēdņiem var būt arī grūtības noteikt laikā (intertemporāli) piemērojamo likuma normu. Civiltiesiskajās attiecībās pēc vispārīgā principa piemēro to normu, kura ir bijusi spēkā tad, kad attiecīgā tiesiskā attiecība izveidojusies. Jaunā tiesību norma ir piemērojama tikai nākamiem apstākļiem, tas ir, tai ir tikai uz nākotni vērsts spēks. Minētais izriet no Civillikuma 3. panta, kurš noteic, ka „Katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies. Neskartas paliek jau iegūtās tiesības.” Publiskajās tiesībās pēc vispārīgā principa likuma normām ir tūlītējs spēks, ja vien pašā likumā nav noteikts citādi. Tomēr tiesību teorijas zināšanu attiecībā uz tiesību normu intertemporālo piemērojamību bieži pietrūkst. Iedzīvotāji šajā situācijā ir neaizsargāti, jo neizprot, kura tieši likuma norma ir piemērojama attiecīgajam gadījumam.
…
