Masu saziņas līdzekļus jeb mēdijus – presi, radio, televīziju – mūsdienās bieži dēvē par „ceturto varu.” Pārnestā nozīmē tie tiek pielīdzināti trijiem valsts varas atzariem – likumdevējvarai, izpildvarai un tiesu varai.
Informācijas līdzekļi laika gaitā ir attīstījušies no ziņojumu sienas Senajā Grieķijā un Romā, kur katrs pilsonis varēja uzrakstīt paziņojumu, līdz mūsdienu saziņas līdzekļu impērijām, kuru apgrozījums sasniedz miljardus ASV dolāru.
Izpratne, ka informācija par aktuāliem notikumiem, t.i., ziņas, ir vērtība, jo dot iespēju ietekmēt sabiedrisko domu un līdz ar to arī politiku, veidojās pakāpeniski. Tā bija tieši saistīta ar demokrātijas attīstību. Slēgtās, hierarhiskās kārtu sabiedrībās, piemēram, viduslaiku Eiropas monarhijās, ziņu izplatība nebija vēlama, jo varēja izraisīt pavalstnieku nemierus un nelabvēlīgu kaimiņu reakciju. Politiskie lēmumi tika pieņemti lielā slepenībā karaļu, firstu un hercogu galmos un padomēs. Publiskie paziņojumi tika rūpīgi apsvērti un izplatīti stingrā uzraudzībā. Tos izplatīja heroldi, skaļi nolasot ciemu un pilsētu tirgus laukumos. Informācijas noplūde par valdību plāniem bija viena no smagākajām politikas problēmām, pret ko cīnījās ar radikālām metodēm – ziņu izpaudējus sodīja.
Tomēr 16. un 17.gadsimtā attīstoties tirdzniecībai un savstarpējiem sakariem, radās objektīva nepieciešamība pēc informācijas apmaiņas. …
