Cilvēku savstarpējās attiecībās ir novērojamas dažnedažādas jūtas, sākot ar trulu vienaldzību vai dusmām, kas liek drebēt katrai ķermeņa šūniņai, līdz pat nesavtīgai mīlestībai, kas neprasa pretim itin neko. Bieži vien vecāki ir tie, kuros mājo viscēlākā un pilnīgākā mīlestība pret savām atvasēm, saviem mīļajiem bērniem. Henrika Ibsena lugā „Spoki” un Onorē de Balzaka romānā „Gorio tēvs” lasītājs var iepazīties ar diviem spilgtiem tēliem – Heleni Alvingu un Gorio tēvu. Abi ir atraitņi, kuri uzupurējas savu bērnu labā. Lai novērtētu, cik nozīmīga ir uzupurēšanās šajos darbos, izvērtēšu tās iemeslus, apkārtējo attieksmi pret to, kā arī sekas, ko ziedošanās izraisīja.
Henrika Ibsena lugā „Spoki” Alvinga kundze ir atraitne, kura divdesmit piecus sava mūža gadus pavadījusi nelaimīgā laulībā ar uzdzīvotāju vīru un jutusies sabiedrības sociālo paražu un likumu apspiesta. Laulības sākumā pēc neveiksmīga mēģinājuma bēgt pie mācītāja Mandersa, kurš viņu atraidīja un norādīja uz „sievas pienākumiem”, viņa samierinājās ar savu likteni. Bet viņas dzīvē bija kāds saules stariņš, kāds, kura dēļ dzīvot, - dēls Osvalds. Nozīmīgs šīs lugas motīvs ir mātes uzupurēšanās dēla dēļ.…
