Izglītības reforma vidusskolās paredz 60% priekšmetu apguvi latviešu valodā, 40% - mazākumtautības valodā. Tomēr, ziņojumā teikts, ka pieejamā informācija liecinot – šāda proporcija vairumā skolu netiek ievērota. Tātad šādu likumu varētu uzskatīt par bezjēdzīgu, jo, pirmkārt, tas nedarbojas praksē, otrkārt, kopš reformas veikšanas mācību līmenis neesot uzlabojies – vairāk laika tiekot tērēts izskaidrojot vielu, meklējot atbilstošus mācību līdzekļus.
Vai tas, ka mazākumtautību skolēni pamatizglītību iegūs savā dzimtajā valodā, kaitēs Latvijas valstij? Tas ir diskutabls jautājums, uz kuru nav viennozīmīgas atbildes, taču skaidrs, manuprāt, ir viens - ja vien šie jaunieši negrasās pēc pamatizglītības ieguves doties prom no Latvijas, tad latviešu valodas prasmes, ko viņi būs ieguvuši jau skolā, viņiem noteikti nāks par labu mācoties augstskolā un meklējot darbu. Un tad varbūt arī nebūs iemesla sūdzēties, ka darba tirgū pastāv pārāk augstas prasības pēc valsts valodas zināšanām, jo tās būs apgūtas jau laikus. Tādēļ jārisina problēmas pašu nacionālo minoritāšu skolu iekšienē – darbiniekiem jābūt kvalificētiem un nedrīkst būt tā, ka pati pasniedzēja latviešu valodu nezina pietiekamā līmenī. Tāpat, kā jau norādīts ēnu ziņojumā, nepieciešami kvalitatīvi bilingvālie mācību līdzekļi, kuru pašlaik Latvijā trūkst.
Kopumā par to, kā Latvijai izdodas īstenot Konvenciju pastāv dažādi viedokļi. Dažādi eksperti, kā arī nacionālo minoritāšu pārstāvji norāda uz nepilnībām, arī ikdienā saskarsmē ar cilvēkiem, medijos izskanošajā viedoklī redzam, ka Latvijas sabiedrība nav gluži integrācijas paraugs. Taču, ņemot vērā sarežģīto vēsturisko situāciju un ar to saistītos stereotipus un rūgtumu cilvēku sirdīs, vajadzīgs ilgs laiks un rūpīga politika, kā arī savstarpēja sapratne, lai Konvencijā noteiktās normas veiksmīgi ieviestu visu Latvijas iedzīvotāju dzīvēs.
…
