Izlasot Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu „Dzegužlaiks”, mani pārņēma diezgan bēdīgas izjūtas, kas man lika aizdomāties par cilvēka dzīvi, tās nozīmi, par cilvēkam nozīmīgām, taču dažkārt sāpīgām lietām kā, piemēram, dzimtenes mīlestību, patriotismu (jūt tai līdz: „Manai dzimtajai pusei pelēkā lietū ir auksti.”), kāda tuvinieka nāvi , savu bērnību („Ap manu bērnību apkārt ir apkritis pelēku lapu pelēks lapkritis”), kā arī par kara rezultātā radušajām sekām. Šīs, manuprāt, arī ir galvenās problēmas dzejoļu krājumā „Dzegužlaiks”, kas tiek „apspēlētas” daudzos Ojāra Vācieša dzejoļos. Piemēram, sāpīgas atmiņas un kara atstātās „pēdas” (cilvēku spīdzināšana gan fiziski, gan morāli) saskatīju Ojāra Vācieša dzejolī „Mantojums”. Lūk, arī dažas rindas no šī dzejoļa:
„Pletne, ar ko manu vectēvu pēra, guļ muzeja zālē zem stikla.
Lode, kas bija domāta tēvam, ieurbās priedē un vēl tagad tek sveķi
Pletne vēl atmiņas uzpātago, un lode vēl kādreiz zāģim izlauzīs zobus.
Bet tas ari viss.”
…
