Visu ko esam radījuši – mēs par to atbildam, īpaši, ja tas skar ētiskas un vispārpieņemto sabiedrības normu ievērošanu tieši tāpēc mums ikvienam. Tāpēc ikvienā ģimenē kā obligāts pienākums ir nepārtraukata atvašu izglītošana un informēšana, tā kāmūsu ikviena un sabiedrības kopējā nākotne ir mūsu bērni. No tā, kā mēs ikviens ievirzīsim mūsu bērnu attīstību un personības veidošanos šodien, būs atkarīga visas sabiedrības nākotne. Mūsdienu trauksmainajā un nežēlīgajā laikmetā nepilngadīgo personu noziedzīgo nodarījumu skaits nesamazinās, tas turpina pieaugt. Ar nožēlu jāatzīst, ka nepilngadīgie likumpārkāpēji kopumā kļūst arvien jaunāki un pastrādātie noziedzīgie nodarījumi nežēlīgāki. Nežēlība, neiecietība un nepilngadīgie likumpārkāpēji ir visas mūsdienu sabiedrības problēma. Valdības un mūsu ikviena pienākums ir rast risinājumus, lai mazinātu nepilngadīgo jauniešu noziedzīgo nodarījumu skaitu kā arī pasargātu, sev tuvos un mīļos no vēlmes izdarīt noziedzīgu nodarījumu, informēt par iespējamās sekām noziedzīga nozieguma izdarīšanā vai neapzināti piedaloties noziedzīga nodarījuma līdzdalībā.…
Kā liecina analizētie literatūras avoti, tad vēsturiski nav viennozīmīgas pieejas atbildības vecuma noteikšanai. Latvijā kriminālatbildības minimālais vecums ir 14gadi, kas arī tika pielietots un atbalstīts Romas tiesībās. Tās balstoties uz sengrieķu filozofiju teoriju par cilvēka attīstības 7 gadu cikliem noteica: Bērns līdz 7 gadu vecumam nav atbildīgs par savu rīcību, viņu pārstāv aizbildnis; Pusaudži līdz 14 gadiem sadalāmi divās daļās – nesaprātīgie jeb atbildēt nespējīgie un saprātīgie, kuru atbildība ir ierobežota. Personas no 14 līdz 21 gadam un pat līdz 25 gadu vecumam par noziegumiem tika sodītas ar vieglākiem sodiem. Romiešu tiesību akcenti manāmi daudzu valstu likumos. Daudzās valstīs daļēja kriminālatbildība noteikta no 12 gadu vecuma. ANO sestais noziedzības novēršanas kongress atzina šo vecumu par pietiekamu kriminālatbildības noteikšanai. Bijušajās Anglijas kolonijās un musulmaņu zemēs kriminālatbildība iestājas no astoņu, septiņu un pat sešu gadu vecuma. Turpretī vairumā citu valstu normatīvajos aktos daļēja kriminālatbildība iestājas no 13 gadiem (ASV, Francija) vai pat 14 gadiem(VFR), bet pilna atbildība iestājas no 15( Zviedrija) vai 17 gadiem (Polija). Konvencijas par bērna tiesībām 1.pants noteic, ka par bērnu uzskatāma jebkura cilvēciska būtne, kas vēl nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu. “Bērnu tiesību aizsardzības likuma” 3. pants norāda, ka bērns ir persona, kas nav sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu. Šajā konvencijā deklarēts, ka bērnam ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, arī pienācīga tiesiska aizsardzība. Bērnu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai citam cietsirdīgam, necilvēcīgam vai viņa pazemojošam apspiešanas veidam vai sodam. Personām, kas jaunākas par astoņpadsmit gadiem, bez atbrīvošanās iespējamības nevar piespiest ne nāves sodu, ne mūža ieslodzījumu. Nevienam bērnam nedrīkst nelikumīgi un patvarīgi atņemt brīvību. Bērna aizturēšana, apcietināšana vai ieslodzīšana var notikt tikai saskaņā ar likumu un vienīgi kā galējs līdzeklis un uz iespējami īsāku laiku. Ar katru bērnu, kuram atņemta brīvība, jāapietas cilvēcīgi, respektējot viņa cilvēcisko pašcieņu un ievērojot attiecīga vecuma personas vajadzības Ja lietas apstākļi atbilst KL 66. panta piemērošanas nosacījumiem, audzinoša rakstura piespiedu līdzekli izpildes institūcija izpilda saskaņā ar citu likumu — „Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”. Audzinoša rakstura līdzekļus var piemērot bērniem no 11 līdz 18 gadiem. Kas būtībā nozīmē divas grupas: a) bērnus no 11 – 13 gadiem, kam kriminālatbildība vēl nemaz nevar iestāties un viņiem šajā likumā paredzētās sankcijas ir vienīgās iespējamās; b) pusaudžus un jauniešus no 14 – 18 gadiem, kuriem tiesa var piemērot audzinoša rakstura līdzekli, kriminālsodu vai notiesāt nosacīti, tādā kārtībā un pie tādiem apstākļiem, kādus paredz Krimināllikuma normas. Kā jau iepriekš tika pieminēts, Latvijā ir vairāki sociālās uzvedības centri, ka specializējas bērnu uzvedības korekcijā, respektīvi veic soda funkcijas un preventīvos darbus. Ievietošana sociālās uzvedības korekcijas iestādē „Strautiņi” vai „Naukšēni”... Autore secina, ka nepilngadīgajiem ir īpašas vajadzības, tiesības un pienākumi un bērniem ir nepieciešama īpaša aizsardzība. Tā paredzēta 1924. gadā Tautu Savienības 5. asamblejā Ženēvā pieņemtajā Bērna tiesību deklarācijā, 1959. gada Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērna tiesību konvencijā un atzīta 1948. gada Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā ( sk. 25.panta II daļā), Starptautiskajā paktā Par pilsoņu un politiskajām Rezumējot iepriekš teikto, nepilngadīgajiem ievietošana pāraudzināšanas iestādē vai piemērojamais sods nav efektīvākais līdzeklis kriminālo pārkāpumu mazināšanai, tāpēc ir svarīgi meklēt jaunas alternatīvas un efektīvākus līdzekļus. Šo iemeslu dēļ autore darba nākamajā nodaļā pievērsīsies nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnību raksturojumam un analīzei, kas palīdzēs izprast šo noziedzīgo nodarījumu būtību, cēloņus un sekas
