Nobeiguma vietā
Katra cilvēka darbība atstāj zināmu ietekmi uz apkārtējo ainavu. Postmodernā sabiedrībā izpaužas tā komplicētība un, faktiski, tās neparedzamā attīstība un rīcība ilgākā laika perspektīvā. Sabiedrībā pastāvošās problēmas ir ilglaicīga rakstura problēmas un nav tik viegli atrisināmas, jo tās ir pārāk ilgi ievilkušās, kā arī pastāv dažādi ārējie faktori, kas neveicina šo problēmu atrisināšanu.
Cilvēki ir it kā sapratuši, ka esošā pasaule, tās iekārta, uzbūve, lielā mērā ir pašu radīta. Postmodernisms asociējas ar kādu būtisku „klikšķi” cilvēku apziņā. Radusies sapratne, ka ir jautājumi, uz kuriem nav iespējams sniegt atbildi, it īpaši vienīgo pareizo. Viss ir pakārtots paša cilvēka radītajām vērtībām, ideoloģijām. Pareizs – nepareizs, labs – ļauns, taisnīgs – netaisnīgs, u.t.t. Šie jēdzieni reālajā dzīvē nav absolūti un neatspoguļo patieso. Katra rīcībai, katram argumentam ir pretmets. Patiesībā viss ir drīzāk pelēks, nevis balts un melns. Pēc autora domām, tā ir viena no būtiskākajām postmodernistu atziņām, kas reizē arī atklāj postmodernisma problemātiku.
Tas pilnībā izskaidro viņu ironisko, izsmejošo un cita veida negatīvo vai izvairīgo attieksmi, uzvedību, jo ir lietas, problēmas, kuru patiesa, objektīva risināšana nav iespējama. „Katra sociāla sistēma organizē pasauli pēc savām īpašībās un vajadzībām. Katra kultūra sijā vides percepcijas tā, lai tās būtu harmonijā ar viņas specifisko stilu un darba paņēmieniem.”
…
