Lauva plaši pazīstams kā simbolisks dzīvnieks, kas parasti apzīmē sauli vai arī saistās ar gaismu, iespējams, tāpēc, ka lauva ir spēcīgs, zeltaini dzeltenu spalvu un tā galvu aptver mirdzošas krēpes. Lauvas sakars ar gaismu izpaužas arī uzskatā, ka lauva nekad neaizver acis. Simboliski nozīmīgas ir arī citas lauvas īpašības, pirmām kārtām drosme, niknums un lauvai piedēvētā gudrība. Lauva, daudzu Āfrikas, R-Āzijas, D-Āzijas un A-Āzijas tautu mitoloģijas augstākā dievišķā spēka, varenības, varas, lieluma simbols, arī saules un uguns simbols. Ar lauvu saista arī prātu, augstsirdību, cēlumu, varonību, taisnīgumu, lepnumu, triumfu, augstprātību, modrību, drosmi. Īpaša semantika ir lauvenes tēlam: viņa ir gan mātišķības simbols, gan daudzu dievišķu māšu atribūts un saldkaisles iemiesojums. Lauva ir saistīta ar daudzām sieviešu kārtas dievībām: Efesas Artemīdu, Kibeli, Hekati u.c. Lauva kā spēka un taisnīguma iemiesojums dažkārt tēlots sēžam karaļa tronī vai pilī. Ķīnā un Japānā lauvu tāpat kā pūķi uzskata par dzīvnieku, kas spēj atvairīt ļaunos garus, bieži to attēloja kā tempļa sargu. Ēģiptiešu, asīriešu un babiloniešu tempļus apsargāja lauvu statujas. Lauva bija arī uz hetu valsts galvaspilsētas vārtiem, tika atrastas lauvu skulptūras un attēli uz troņa Indijā.…
