Savā iepriekšējā darbā norādīju uz Roberta Kreiga izdalītām septiņām komunikācijas teoriju pētīšanas pieejām:
Retoriskā – vecākā un uz publisko (runas) komunikāciju orientētā;
Semiotiskā – cilvēks pastāv nevis neatkarīgi no zīmēm, bet ar zīmēm un kā zīme;
Fenomenoloģiskā – pieredze dialogā pašam ar sevi un ar citiem cilvēkiem;
Kibernētiskā – viena no jaunākajām pieejām, kas komunikāciju uztver kā informācijas apstrādi;
Sociālpsiholoģiskā - apskata komunikāciju kā izpausmi, mijiedarbību un ietekmi;
Sociokulturālā – komunikācija kā simbolisks process, kurš rada un atkārto nozīmes, rituālus un sociālas struktūras;
Kritiskā – diskursa ētika, komunikācija kā normatīvas orientācijas, saskaņā ar kurām tiek uzturētas un vērtētas cilvēku attiecības1.…
