Cilvēku starpā attiecības var būt ļoti dažādas, un tās ir atkarīgas no tā, kādā vidē šie cilvēki atrodas un kā viņi ir saistīti savā starpā. Attiecības var būt tradicionālas vai netradicionālas, labas un sliktas, interesantas vai gluži otrādi – garlaicīgas un bez nākotnes.
Šajā darbā visnetradicionālākās, manuprāt, bija Helēnas un Eleonoras savstarpējas attiecības. Tās noteikti nebija tipiskās ”mātes un meitas” attiecības. Kaut gan mūsdienās ir iespējamas visdažādākās tuvinieku attiecības, šīs man likās visai neparastas. Taču tai pašā laikā tam bija arī kāda iezīme, kas ir ļoti raksturīga šīm attiecībām, tās ir nojautas. Bieži vien tuvi cilvēki, kas viens otru pazīst kā ”savus piecus pirkstus”, spēj saprasties bez vārdiem. Autore raksta: „Viena otrai viņas bija atzinušās, ka vienīgā neredzamā saite starp abām ir nojautas. Kad tās tapa uzmācīgas, tad Helēna meklēja Eleonoru vai otrādi”. Taču visdīvainākais bija tas, ka meita itin neko nezināja par savas mātes pagātni, izņemot stāstu par viņas piedzimšanu. Viņa pat neuzdrošinājās pajautāt, kas ir viņas tēvs. Interesanti bija arī tas kā viņas kopīgi pavadīja laiku, apspriežot savādos sapņus vai pastaigājoties uz upi.
Un tikai pēc Eleonoras nāves Helēnai atklājās mātes pagātnes noslēpums. Katrs no vāķētājiem izstāstīja savu stāstu, kā tas iepazinies ar Eleonoru, līdz ar to it kā atbrīvojot savu sirdi no zināmas nastas.
Eleonoras attiecības ar viņas paziņām var sadalīt divās daļās – ar vīriešiem, izņemot Bitu-Bitu, viņu saistīja mīlas sakari, bet ar sievietēm viņa iepazinās tad, kad viņu bija piemeklējušas grūtības.
…
