Rakstā tiek uzsvērta problēma, ka neskatoties uz citiem straujajiem globalizācijas procesiem (brīva preču, pakalpojumu kustība), darbaspēka kustība ir gandrīz minimāla. Transnacionālās kompānijas savas ražotnes pārvieto uz valstīm, kur ir lētāks darbaspēks, līdz ar to vecajos ražošanas centros pieaug bezdarbs – strādnieki dažādu iemeslu dēļ nav spējīgi sekot ražošanas procesam. Kā iemeslus šādai situācijai var minēt: 1) vēl joprojām pastāvošās imigrācijas barjeras un citas ar dzīvesvietas maiņu un viesstrādnieka statusu saistītas formalitātes; 2)psiholoģiskie iemesli – tikai neliels skaits cilvēku neizjūt spēcīgu nacionālo identitāti un spēj īsā laika periodā mainīt dzīvesvietu (jauni darba kolēģi, mājoklis, draugi u.t.t)
Situācija patiešām ir ļoti sarežģīta, jo 22% no pasaules precēm ir starptautiski ražotas, bet tikai 2% no strādniekiem nestrādā savā valstī. 1 Arī ES, kas būtībā nodibinājusi brīvu darbaspēka kustību, it ļoti stingras ārējās robežas. Imigrācijas barjeras strādnieku kustību ietekmē arī netieši – strādājot citā valstī rodas problēmas ar pensiju fondiem, izglītības un kvalifikācijas sertifikātu atzīšanu, politiskās līdzdalības tiesībām u.t.t. Novērota tendence, ka pašlaik nodarbinātais (un mazāk apmaksātais) darbaspēks ir jaunāks, strādā vairāk sieviešu, arvien biežāk darbs nav pilna laika, tas ir īstermiņa, periodisks, balstīts uz līgumu un iespējams pat darāms mājās.2…
