Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 27.01.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 3 vienības
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 1.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 2.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 3.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 4.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 5.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 6.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 7.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 8.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 9.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 10.
  • Konspekts 'Politiskā ētika', 11.
Darba fragmentsAizvērt

1.Ētikas un morāles jēdziens, to sakars ar politiku.
Ētika: izcelsme - sengrieķu ēthika < sengrieķu ēthos ‘paraža, tikums, raksturs’
1. filozofiska zinātne par morāli un tikumību; arī morāles filozofija.
2. kāda rīcības tikumisko normu sistēma, piem., profesionālā ētika, ārstu ētika
Ētika jeb morāles filozofija ir nozare, kas sistemātiski pēta cilvēciskās vērtības. Tās pētījumu objekts ir arī uzvedības un tikumības teorijas, tikumisko normu jēga. Ētika ir cieši saistīta ar citām disciplīnām, tādām kā antropoloģija, etioloģija, politoloģija, psiholoģija, socioloģija.
Senajā Indijā un Ķīnā ieteikumus par to, kā cilvēkam būtu jādzīvo, devuši Buda, Laodzi un tamlīdzīgi viedie; vēlākos gadsimtos to pašu darījuši Jēzus un Muhameds. Taču ētika un sistemātiska pētniecība pirmo reizi parādās sengrieķu filozofa Sokrata darbībā (5.gs.pr.Kr.). Platons uzskatīja, ka objektīvie taisnīguma un tikumības standarti eksistē ārpus ikdienas pasaules. Aristotelis savā darbā „Nikomaha ētika” apgalvoja, ka tikums, tāpat kā darba iemaņas, ir iegūstami praksē. Kirēnieši un epikūrieši bija hedonisti, kas ticēja, ka cilvēkam saprātīgi jātiecas pēc budas. Stoiķi sludināja kaislību savaldīšanu un vienaldzību pret budu un sāpēm.…

Autora komentārsAtvērt
Atlants