Geštaltpsiholoģija

Geštaltpsiholoģijas jēdziens

Geštaltpsiholoģija psiholoģijas virziens, kurš pēta apziņas struktūras, tēlus. Šīs virziens radās Vācijā 20.-g.s. sākumā. Tolaik ļoti daudzi psihologi pētnieki “sadalīja” psihi atsevišķos mikroelementos un pēc tam atsevišķi pētīja katru no tiem. Vārdu “Geštalts” kā jēdzienu ieviesa G. Fon Efenfels (G. Von Ehrenfels). Diezgan aptuveni, ņemot vērā kontekstu, šo vārdu var attiecināt uz vārdiem “tēls”, “forma”, “struktūra”, “organizēts veselums”. Tāpēc psiholoģiskos testos vārdu Geštalts parasti netulko. Psiholoģijā geštalts tiek definēts kā funkcionāla struktūra, kura sakārto atsevišķu parādību daudzveidību saskaņā ar tai piemītošajiem likumiem. Geštaltst ir organizēts veselums, kura īpašības nav interpretējamas kā tā sastāvdaļu īpašību summa.
Geštaltpsiholoģijas rašanās
Šis virziens radās Vācijā, tā pamatlicēji ir M. Vertheimers, V. Kēlers, K. Kofka un K.Levins.
Galvenā geštaltpsiholoģijas ideja ir tā, ka psihiskā dzīve sastās nevis no atsevišķām izjūtām, kas mehāniski savienojas pēc asociācijas principiem, bet parādās kā nesadalīts veselums – tēls. Tēlam ir unikāla struktūra, kas pirmām kārtām parādās attiecībās starp dominanto objektu, kurš tika nosaukts par figūru, un visiem citiem objektiem, kas veido fonu. Geštaltpsiholoģija balstījās uz uzskatu, ka uztveres procesu nosaka atsevišķas elementāras sajūtas. Tāpēc šis virziens ieguva geštalta nosaukumu. Geštaltpsiholoģijas pamatdoma bija veseluma pieejas princips psiholoģijā, tādēļ šajā mācībā dominē tēls, veselums, kopīgā struktūra. Sākotnēji geštalta termins tikai lietots tikai psihes, bet vēlāk arī sociālu, fizikālu un citu parādību aprakstīšanai. Saskaņā ar to, psihiskā dzīve ir jāapskata tās kopumā un iekšējā vienotībā.

…