Lasot Andreja Eglīša dzeju, manī uzplauka dažādas sajūtas, taču pārsvarā pozitīvas un patīkamas. A. Eglītis ir dzejnieks, kura dzejoļu lasīšana man sagādāja lielu prieku. Lai gan neesmu liela dzejas mīlētāja, tomēr šajos dzejoļos atradu daudz ko sev tuvu. Manuprāt, daudzas dzejas rindas būtu pelnījušas tikt izrakstītas un pieliktas pie sienas, jo tās mudina dzīvot, darīt un mīlēt, neskatoties ne uz ko. Vislabāk atmiņā man palika dzejoļi – „Sapņi”, „Druvu briedā”, „Divas gaismas”, „Skaidrība”, „Nav” un daudzi citi. Izlasot daudzos dzejoļos manī raisījās jaukas domas, ilgas pēc vasaras un prieks. Ja dzejnieks mudina mīlēt dzīvi, godāt Dievu, saudzēt un mīlēt dabu un pat niecīgākajās lietās saskatīt ko gaišu, tad man gribas teikt, ka šis cilvēks noteikti ir bijis labs. Par Andreju Eglīti un viņa dzeju man ir palikuši tikai paši labākie iespaidi.
…
