Romantisma filosofija

Romantisma laikmets nāk ar jaunām vēsmām visās dzīves jomās, no apģērbiem līdz arhitektūrai un no glezniecības līdz mūzikai. Romantisms ir brīvības laikmets, daudzi ierobežojumi tiek atcelti. Parādās tāds rakstniecības paveids, kā romāni, kuros galvenajā lomā parādās tēls, kas iemieso sevī visas pasaules sāpes, novēršas no tās, lai gan atbalsta progresu. Romantisma poēzija grib sevī apvienot visu – virzīties intensīvi uz augšu nevis ekstensīvi paplašināties uz priekšu, atcelt visas robežas un pacelties līdz Dievišķajam. “Pasaulei ir jābūt romantizētai”, tāds ir šī perioda <>. Spoži romantisma tendences iezīmējas pie pilīm esošajos parkos, klosteros utt. Salīdzinoši ar baroka laiku, kad dārzs tika pilnīgi pakļauts cilvēka prātam, tad romantismam ir minimāla vardarbība pār dabu. Šajā periodā ap parkiem pazūd žogi – norobežojums no ārpasaules. Ja baroka laiku klosteru dārzos svarīga ir domāšanas procesa novešana līdz rezultātam, tad romantismam ir svarīgs pats domāšanas process. Vēl viens izteikts romantismā paraugs ir ozols, kurš tiek stādīts parkos kā dabas brīvības simbols, jo tas pretojas vardarbībai pret sevi un nepakļaujas apstrādei.
Romantisma mākslā parādās doma par to, ka gleznotājam ir jāglezno ne tikai to, ko viņš redz ap sevi, bet arī to, ko viņš redz sevī. Tātad rodas interese par fantāzijām par cilvēka gara iekšējo bagātību, mākslinieki sāk attālināties no vienkāršas dabas kopēšanas. Parādās doma, ka <>. Mākslinieki tiek dievišķoti. Romantismā tiek veicināta jaunrade. Māksliniekam pieder publikas apbrīns, kā arī kritika un tas ir pakļauts publikas gaumei. Uzskats, ka mākslinieks ir krāsotājs, amatnieks, valdīja apmēram līdz 15. gs., bet sākot ar Leonardo laiku mākslinieks sāka paust savu (valdnieka) viedokli. 17.gs. Eiropā ir parādījušās akadēmijas, kurās apvienojas studenti ar profesoriem. Tās ir Valts izglītības iestādes.…