Arheoloģiskie un vēsturiskie dati ļauj izdalīt piecus etapus šīs valsts lauksaimniecībā izmantojamo zemju teritorijas izmantošanā: vissenākais zemkopības etaps (3 – 2.gadu tūkstotis pirms mūsu ēras), lopkopības etaps ( 1.gadu tūkstotis pirms mūsu ēras), bez apūdeņošanas zemkopība (3. gadu simts pirms mūsu ēras līdz XIV gadsimtam), primitīvas bez apūdeņošanas un apūdeņošanas zemkopības, kā arī daudz intensīvākas apūdeņošanas zemkopības etaps (no XX gadsimta vidus). Rezultātā Indijas daba tika pakļauta ļoti spēcīgai „pārstrādei”, un uz šodienu vairāk kā 60 % no tās teritorijas raksturojas ar stipri izmainītām antropogēnām ainavām. Tie visi pārsvarā ir apūdeņotie Pendžabas un Indas – Gangas zemienes rajoni, upju deltu un upju ieleju ainavas, piejūras aluviālās zemienes, Dekāna plakankalnes līdzenumi, Tara tuksneša oāzes.…
