Grieķija – mūsdienu teātra dzimtene, tā pirmsākumi meklējami jau tālā pagātnē, kad godinot vīnkopības dievu – Dionīsu, ļaudis rotājušies, dziedājuši dziesmas, vēlāk arī attēlojot Dionīsu.
No lauku apvidiem šo svētku – dionīsiju – paražas ieviesās arī pilsētās. Dionīsa pavadoņi korī dziedāja par darbiem, ko veicis Dievs, bet Dionīsa tēlotājs ar kustībām mēģinājis atainot dziesmas saturu. Dziedātāji bija maskējušies par āžiem un kazām, dziesmas tika nosauktas par traģēdijām ( āža dziesma).
Ar laiku traģēdijas papildināja un bez galvenās lomas tēlotāja Dionīsa sāka darboties vēl viens cilvēks, kurš uzdeva jautājumus. Savstarpējās sarunās- dialogos, tika stāstīts par Dionīsa un citu Dievu un varoņu dzīvi.
Uzvedumam bija daudz skatītāju, to rādīja kāda kalna pakājē, bet skatītāji apmetās nogāzē. Vietu, kur izrāde notika sauca par teātri. To ar laiku pilnveidojot, aktieru un kora darbībai izbūvēja īpašu laukumu – orhestru, bet skatītāju vietu kalnu nogāzē izvietoja pusaplī, jeb amfiteātrī. Aiz orhestras atradās telts vai neliela ēka, kurā aktieri pārģērbās un šo telti sauca par skeni. Vēlāk skenes priekšpusē izbūvēja laukumu, kurā darbojās aktieri, bet koris palika orhestrā. Pie skenes sienām pielika dekorācijas, kas atainoja notikuma vietu.
Teātros bez traģēdijā, sāka uzvest arī komēdijas – jautras ainas no cilvēku dzīves, kurās varēja vērot cilvēku sliktās īpašības.
Aktieri bija tikai vīrieši, ja bija nepieciešams atveidot sievietes lomu - vīrieši pārģērbās. Aktieru sejas klāja maskas, kuras izteica atveidotās personas raksturu. Lai skatītāji varētu labāk aktierus saredzēt, tad tie uzvilka īpašus apavus ar biezām zolēm, kurus sauca par koturnām. …
