Izlasot šo režisora monologu, gribot negribot atmiņā ataust bērnības ainas, kad mamma šūpuļdziesmas, tautasdziesmas dziedāja, pasakas stāstīja, un es vēl ticēju Ziemassvētku vecītim.
Pirmais, ko gribas teikt, lai atbildētu uz jautājumu, kāds ir latvietis, ir vārds - mierīgums. Vismaz manā uztverē un zemapziņā iesakņojies mierīgā un nosvērtā latvieša tēls, kurš saglabā vēsu mieru pat ārkārtas situācijās. Kad pietrūkst naudas vai notiek nelaime, latvietis nekrīt histērijā, viņš apsēžas, apdomājas un nonāk līdz optimālam risinājumam. Tomēr tik viennozīmīgi teikt nevaram, jo šī nosvērtība, šķietamais miers robežojas ar bailēm, bailēm iebilst, izteikt savu viedokli, bailēm izcelties, būt atšķirīgam, ievērojamam. Varbūt šī latviešu iezīme traucē ievirzīt notikumus mums labvēlīgā gultnē, jo kā gan citādāk mēs sekotu lielvalstu rīkojumiem, idejām, mēs visu atbalstām, lai tikai neatšķirtos no masas.
Vai tiešām latviešu karavīriem bija jālej savas asinis Irākā, vai jāatbalsta ikviena „miera uzturēšanas” operācija.? …
