Ekstrēmais gavēnis noved pie tā, ka
ķermenis vairs nespēj uzņemt barību un to pat atgrūž. Vārda tiešā nozīmē šīs anoreksiķes vairs nespēj ēst un tādējādi arī uzņemt nepieciešamās uzturvielas. Tādēļ medicīniskā slimības ārstēšana visbiežāk iekļauj intravenozo barošanu, lai apietu šo bioloģisko blokādi. Šobrīd
anoreksija saistās ar industriāli attīstītajiem rietumiem, tomēr ir skaidrs, ka industrializējoties arvien lielākai Zemes daļai, līdzi izplatīsies arī anoreksija.
Viss minētais liecina par to, ka tehnoloģiju attīstība un industrializācija nekādi nevar
atsvešināt sabiedrību no kultūras ietekmes. Tā veido jaunu kultūru, kurai savukārt ir savas ietekmes un savi ar kultūru saistītie sindromi, ko tās izraisa. Cilvēki ir un paliek cilvēki gan Āfrikas ciltī, gan Rīgas centrā, un kultūras ietekme uz tiem nemainās atkarībā no dzīves vietas.
Tikai pati kultūra pieņem dažādas formas, kas maina tās ietekmes izpausmes. Un tieši tādēļ šī darba beigās man radās interesants jautājums tālākām diskusijām. Jācīnās ar cēloņiem, nevis sekām. Mums nav jāārstē anoreksija, bet gan sabiedrība, kas caur savu kultūru to izraisa –
tomēr kā ārstēt veselu sabiedrību?…
