Vairāk kā pirms 100 gadiem daudzi Eiropas autori rakstīja par spontāno mākslu, kuru radīja psihiatriskās slimnīcas pacienti. Viņu nevaldāmā vēlēšanās radīt mākslu no jebkura materiāla, kurš pieejams, bija apstiprinājums, ka nepārvaramā mākslinieciskā izteikšanās vēlme ir, lai atklātu iekšējos pārdzīvojumus. Tā kā mākslas radīšana bija kļuvusi par izteikšanās līdzekli tiem cilvēkiem, kuri ir noslēgti un mazrunīgi, mākslas terapija tika attīstīta un veidota kā viena no palīdzības sniegšanas profesijām.
Terminu "artterapija" ieviesa Adrians Hills /1938. g./ aprakstot savu darbu ar tuberkulozes slimniekiem. Šis termins tika izmantots attiecībā uz visiem mākslas nodarbību veidiem, kuri tika veikti slimnīcās un psihiskās veselības centros.
Artterapija - tā Ir psihoterapijas specializēta forma, kas balstīta uz mākslu, pirmām kārtām tēlotājmākslu un radošu darbību.
Mākslas terapija tiek definēta kā profesija, kas kalpo cilvēkam un kas izmanto mākslas paņēmienus, priekšstatus, radošos procesus, kā arī pacienta reakciju uz izveidotiem darbiem kā individuālās attīstības refleksiju, dotībām, individualitāti, interesēm, nozīmēm un konfliktiem. [1., 1.]
Pirmssākumā artterapija radās Z.Freida un K.GJunga teorētisko ideju kontekstā, bet vēlāk ieguva plašāku konceptuālo bāzi, ietverot K.Rodžersa un A.Maslova humānistiskos personības attīstības modeļus.
Galvenais artterapijas mērķis ir personības attīstības harmonizācija attīstot pašizpausmes un pašizziņas spējas.
Mākslas terapijai ir 2 virzieni:
psihodinamiskā mākslas terapija;
humānistiskā mākslas terapija.…
