Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz šādu „pazudošo dēlu” , kam ir pietrūkusi vecāku mīlestība, uzmanība un rūpes. Kad bērni vairs nav mazie, mīļie un pūkainie, tad vairs vecākiem viņus nevajag, arī Krustiņa māte nolādēja savu dēlu, un izdzina no mājām.
„Viņš vairs nav mans dēls! Dievs debesīs, klausies. Es viņu nolādu!”
Drīz jau māte savu kļūdu saprata un aicināja Krustiņu atpakaļ, bet bija jau par vēlu ,viņas lāsts atnesa neatgriezeniskas sekas.
Domāju, ka vecākiem ir pienācīgi jārūpējas par saviem bērniem, jāvelta viņiem pietiekami daudz laiks un mīlestība ,mīles tība, kas nav akla un iztapīga, kā Roplaiņu māte mīlēja savu dēlu, bet redzoša un saprotoša, stingra un izpalīdzīga. Tad noteikti neizaugtu šādi „pazudušie dēli”.
Mums latviešiem ir laba tautas paruna: „Ko sēsi to pļausi!”
…
